Mūzika ir viens no mākslas veidiem, kura pamatā ir skaņas, to radītās melodijas, harmonijas. Mūzikas komponenti ir arī ritms, tembrs, dinamika. Ir vairāki veidi, kā radīt un atskaņot mūziku – ar balsi vai ar mūzikas instrumentiem. Mūzikas radīšana ar balss palīdzību nozīmē, ka cilvēks ar balsi rada skaņu, mainot tās augstumu, intensitāti, tembru. Mūzikas radīšana ar instrumentiem sniedz plašākas iespējams, jo, pirmkārt, ir daudz un dažādu mūzikas instrumentu, piemēram, klavieres, flauta, vijole, trompete, bungas, kontrabass, mežrags un daudzi citi. Katram no instrumentiem ir sava skaņas specifika, kā arī iespējas.

Kā jebkurš no mākslas veidiem, mūzika sniedz iespēju tās izpildītājam kreatīvi izpausties. Kreativitāte nozīmē radošumu, iespēju izgudrot un piepildīt idejas. Mūzikas kreativitāti kopumā var iedalīt divos veidos – improvizācijā un kompozīcijā. Improvizācija balstās uz to, ka mūzika atskaņošanas procesā tiek joprojām pilnveidota. Daudzos gadījumos improvizācija sākas pavisam nejauši – galvā ieskanas kāds motīvs, kas tiek atskaņots ar balss vai instrumenta palīdzību. Tā kā ne visiem ir absolūtā dzirde, tad atskaņošanas procesā, mēģinot atrast attiecīgās skaņas, motīvs mainās. Tālākais turpinājums lielākoties rodas pašā spēlēšanas vai dziedāšanas procesā – netiek niansēti piedomāts pie harmonijām vai melodijas, visbiežāk balss vai pirksti darbojas paši par sevi. Improvizējot nav laika domāt par mūzikas skolā iemācītām gudrībām, loģiskiem akordu risinājumiem vai tradicionālu melodijas virzienu. Improvizācijai raksturīgi arī disonējoši toņi vai skaņkārtas, jo neviens nepiedzimst par tādu ģēniju, lai jau ar pirmo reizi nospēlētu vai nodziedātu līdz precizitātei izstrādātu šedevru. Improvizācija arī nozīmē kaut kā jauna radīšanu. Respektīvi, pat ja tiek atskaņota visiem labi zināma dziesma vai skaņdarbs, tad pēc improvizācijas būtības mūzikas izpildītājam ir jāpievieno kaut kas vēl nebijis. Piemēram, gan dziedot, gan spēlējot instrumentu var mainīt tembrālo skanējumu, pievienot dažādus skaņu izrotājumus, mainīt ritma zīmējumu, kā arī skaņas intensitāti un citus aspektus. Improvizācijas gadījumā tās izpildītājam diezgan apgrūtinoši ir pēc laika to visu atskaņot vēlreiz, jo otrreizējā atkārtošanā var mainīties ne tikai nianses, bet pat galvenā muzikālā līnija. Līdz ar to radīsies improvizācija par iepriekšējās improvizācijas tēmu.

Kompozīciju varētu dēvēt par improvizācijas nākamo līmeni. Tas nozīmē, ka vadmotīvs tiek vairākas reizes izdziedāts vai izspēlēts, noslīpēts līdz gala variantam, kurš vairs kopumā nemainās. Kompozīciju pamatā tiek izmantotas zināmas harmonijas; akordi un melodijas pāriet loģiskos muzikālos atrisinājumos. Protams, mūsdienu mūzikā ir daudz un dažādu stilu, līdz ar to modē ir arī disonējoši akordi, neierastas skaņkārtas un negaidīti melodiju lauzumi. Tomēr galvenais, kas atšķir kompozīciju no improvizācijas, ir tas, ka kompozīcija ir patstāvīgs muzikāls elements, kas kļūst par skaņdarbu vai dziesmu. To ir iespējams identiski atkārtot vairākas reizes. Taču, tāpat kā improvizējot, arī komponējot ir nepieciešama kreativitāte. Viss sākas no idejas, kas laika gaitā tiek pilnveidota, niansēta un attīstīta līdz vēlamajam. Lai kompozīcijas netiktu aizmirstas, tās tiek pierakstītas nošu rakstā. Kompozīcijas var būt visdažādākās – sākot no nelieliem tautasdziesmām līdzīgiem gabaliem, kur pat nezinātājs var uzminēt, kā vīsies melodija un kāda būs akordu secība, līdz pat abstraktiem stundu gariem skaņdarbiem, kur disonējošas skaņas seko cita citai, taču kopumā veido pārpasaulīgu un neticamu muzikālo skanējumu. Kompozīcijas iespējas vairo arī daudzo mūzikas instrumentu veidi – tās var izpildīt kāds konkrēts instruments vai balss tembrs, kā arī instrumentu un balsu apvienojumi.

Kreativitāte mūzikā ir ļoti nozīmīga. Tāpat kreativitātē svarīgu lomu ieņem fantāzija. Radošajā procesā praktiski nav nekādu ierobežojumu, cilvēks var darīt un spēlēt kā vien vēlas, kā rezultātā, izmēģinot dažādus skaņu salikumus, nonāk pie savas jaunrades, kura nevar izveidoties bez fantāzijas palīdzības.

Taču kreativitātes aspektā nozīmīgu lomu spēlē arī cilvēka emocionālais un psihiskais stāvoklis. Nomāktam cilvēkam var būt grūtības mūzikas radīšanā, jo nekas vienkārši neizdodas. Tāpat, ja arī izdodas sakomponēt ko jaunu, tad skaņdarbā noteikti varēs izjust drūmās emocijas, kas var atspoguļoties tonalitātes, tempa, ritmiskā zīmējuma, melodijas un citu komponentu izvēlē. Tas pats notiek arī, ja cilvēks ir pacilātā garastāvokli. Pirmkārt, jaunrades process iespējams būs daudz kvalitatīvāks tieši laika ziņā, kā arī skaņdarba noskaņa noteikti atšķirsies un būs daudz pozitīvāka.